---

Debesīs slejas augsts marmora tornis,
Tā pakājē gaidās stāv ganāmais pulks.
Šis pūlis, savu dvēseļu ganu gaidot,
Jau gluži nevaldāms un asinskārs ir kļuvis.
Lūk, atverās vārti un daudzajām balsīm pretī
Nāk bīskaps purpura drānās, asinssārtām acīm.
Viņš aicina ļaudis tvert zobenus, nažus, cirvjus,
Doties tālu prom pagānu asinis liet.

Viņš zaudējis ir cilvēka seju,
Atstājis to pūt.
Viņš pārkāpis ir desmit baušļus
Un aicina mūs līdz.

Debesīs atmirdz zibeņa šautra,
Tā ietriecas vietā, kur musina bīskaps.
Šī liesma, savu postošo darbu veicot,
Atklāj Nelabā zīmi uz krūtīm svētā tēva.
Lūk, iedrebas gaiss un stingušam pūlim vēstī
No debesīm balss, kuras priekšā ļimstu pats:
„Viņš aicināja jūs tvert zobenus, nažus, cirvjus,
Doties tālu prom mācību Dieva smiet.”

Viņš zaudējis ir cilvēka seju,
Atstājis to pūt.
Viņš pārkāpis ir desmit baušļus
Un aicina mūs līdz.

Viņš zaudējis ir cilvēka seju,
Atstājis to pūt.
Viņš pārkāpis ir desmit baušļus
Un aicina mūs līdz.

Bīskapa bēres krāšņas ir,
Daudz ļaužu to vada šai gaitā,
Bet tā zārku nepieņem zeme –
Atsakās tā Nelabā kalpu sveikt!

Viņš zaudējis ir cilvēka seju,
Atstājis to pūt.
Viņš pārkāpis ir desmit baušļus
Un aicina mūs līdz.

Viņš zaudējis ir cilvēka seju,
Atstājis to pūt.
Viņš pārkāpis ir desmit baušļus
Un aicina mūs līdz.

---

Teksty umieszczone na naszej stronie są własnością wytwórni, wykonawców, osób mających do nich prawa.